Stāstu pēcpusdiena "Manas bērnības pasaku zemē"
“Kur atrast pasaku tādu, tik skaistu,
Kas stāstīta tūdaļ
neizgaistu?”
(Aspazija)
2025. gada pirmajā stāstu pēcpusdienā tikāmies, lai atgrieztos savas bērnības pasaku zemē. Jo tieši tur – bērnībā, rodamas tās pasakas un stāsti, kas, laikam ejot, palikuši atmiņā un neizgaist no tās arī pēc daudziem gadiem.
Atmiņu labirinti mūs aizveda dažādos virzienos un laikos. Daudziem tik pazīstamā ābece ar gaili, lai arī dažādos laikos atšķirīga gan pēc izmēra, gan satura, uzjundīja atmiņas par pirmajām kopā savilktajām zilbītēm un teikumiem, kas ne visiem viegli devās rokā.
Runājot par bērnu dienu lasīšanas pieredzi, vairāki klātesošie atzina, ka bieži vien nozīmīgāks par grāmatas saturu ir emocionālais fons, kas ar to saistīts: ziemas pasakas, kas lasītas ap Ziemassvētkiem; no ārvalstīm atceļojušas grāmatas svešā mēlē, kas, raugoties bildēs, ļāvušas pašiem sacerēt aizraujošus stāstus; pirmā grāmatiņa, kas izdota 1949. gadā un tiek glabāta kā relikvija īpašā tam paredzētā aploksnē; atmiņas par vectēva balsi un intonāciju, kurš, par spīti ikdienas steigai, brīnumainā veidā atradis laiku lasīt mazbērniem priekšā un citi īpaši brīži, kurus atmiņā atsauc tikpat īpašas grāmatas un stāsti.
Laikā, kad grāmatas nebija tik pieejamas kā tas ir šobrīd, daudzās ģimenēs to iegāde un dāvināšana bijusi kā rituāls. Pierādījās, ka ģimenes leģendas dzīvo no paaudzes paaudzē – mīlestība, ar kādu vecāki stāsta bērniem par grāmatu, var piešķirt tai milzīgu vērtību bērna acīs, kas nezūd arī pieaugot, un šī mīlestība tiek nodota tālāk arī saviem bērniem un mazbērniem.
Tomēr, tāpat kā pasakās, arī bērnībā nav tikai saulaini un bezrūpīgi brīži. Stāstu pēcpusdienās tiek atklāti visdažādākie atmiņu gabaliņi. Kāds, domājot par došanos uz stāstu pēcpusdienu, nakti pavadījis, atsaucot atmiņā kara šausmas un bēgļu gaitas, jo tieši šīs atmiņas par bērnību ir visspēcīgākās un visaptverošākās.
Lai gan dzīvojam vienā kopienā un ikdienā bieži satiekam vienus un tos pašus cilvēkus, mēs bieži nenojaušam, kādus stāstus sevī nes katrs satiktais. Stāstu pēcpusdienas ir iespēja ne tikai satikt, bet arī sadzirdēt vienam otru.
Nākamā stāstu pēcpusdiena gaidāma aprīļa sākumā un, to gaidot, aicinām atsaukt atmiņā talku un talkošanas stāstus.
Publikāciju sagatavoja: Zane Steprāne, Pļaviņu bibliotēkas bērnu apkalpošanas nodaļas bibliotekāre