No Literārās lapa decembrī (Nr.1., 2021)
Lapas veidotāja Ramona Kristvalde
Andris Vērdiņš par sevi nemīl runāt. Vien nojaušams, ka talantīgajam jaunietim ir vēlme radoši izpausties. Andris raksta dzeju, komponē mūziku un aizraujas ar grafisko mākslu. Latvijas Universitātē iegūts bakalaura grāds ģeogrāfijā. Paralēli darbam Pļaviņu kultūras centrā, Andris dzejo, spēlē ģitāru, raksta dziesmas grupai “Elpus”, kuras pats arī izpilda, muzicē grupā ”Mellana”. Nesen iznāca grupas ”Elpus” jaunais albums. Andris ir atsaucīgs un vērsts uz sadarbību.
STARP ZVAIGZNĀJIEM
uztrīts sirpis
pie debesu bļodas
tas mēness
upes spogulī skujas
ai mēness
kam tā sapucējies
vai sauli precēt
esi sacerējies
ai mēness
kur tās kāzas dzersi
vai mani līdzi ņemsi
bet viņš tikai smīn
ar savu greizo smaidu
teic lielajos greizajos ratos
EJU
jau piecus miljardus gadu
es eju izlūkos
saules ceļus pārzīmēju
plaukstu līnijās
tirgoņi svētceļnieki
muzikanti zvaigžņu gani
ceļā sveicina kā
simtu reižu redzējušies būtu
eju eju eju
jau piecus miljardus gadu
es eju izlūkos
pa pēdām nāk nojauta
ka reiz te esmu bijis
Vendija Kažemaka – Pļaviņu vidusskolas 10.klases
skolniece. Droši sper pirmos radošos soļus. Klausoties
mūziku, raksta dzeju un stāstus. Meitene dzīvo Madonas
novada Sausnējas pagastā, bet ikdienas gaitas saista ar
Pļaviņu pilsētu. Daudz lasa, kopā ar ģimeni apmeklē pilsētā
notiekošos pasākumus. Vendija ir inteliģenta, sirsnīga un
toleranta jauniete.
Ja varētu es kokā pārvērstos
Un zaļās lapās ietītos
Tad saulei pretī tiektos
Un vējiem līdzi liektos
Tad manu sirdi mizās ietītu
Lai mizgrauži to neuzplēš
Esmu Līga Jankalāne, es nāku no skaistākās vietas Latvijā -
Pļaviņām. Es aizraujos ar mūziku, mācībām, pastaigām dabā un
satikšanos ar draugiem. Man dzīvē galvenās vērtības ir patiesi
cilvēki, kuri ir skaisti savā vienkāršumā.
Stāstu tik daudz, kā gribētos tos visus izstāstīt,
Arī sāpju tik daudz, ka gribētos tās visas izsāpēt.
Ar stāstiem un sāpēm saveļas viss,
Ar vārdiem, tas jau pazudis.
Jānis Spārniņš – dzejnieks un fotogrāfs ar pieredzi.
Bibliotēkās ir vairāki viņa dzejoļu un haiku krājumi, bet
fotogrāfijas sniedz prieku skatītājiem. Pļaviņām – savai pilsētai,
Jānis Spārniņš dāsni dāvājis savu aktīvo mūžu, radošajos
darbos daudzinot dzimto pusi. Neraugoties uz bagātajiem
gadiem, Spārniņa kungs joprojām aktīvi strādā, apkopojot
savas pilsētas un apkārtnes vēstures materiālus.
Mirkļu atspulgos
Par viena mana novadnieka zēna gaitām
Ir pēckara piecdesmito gadu sākums.
Aust skanīgs, smaržīgs pavasara rīts.
Līdz ar gaismiņu, ātrāk nekā citudien ierodos plostnieka
apmetnē “Skujaiņos”.
“Labrīt!” – man acīs iespīd spožā pār Aiviekstes upi uzlēkusī
saule. Pulkstenis seši. Vai tas ir agrs? Varbūt ne, ja esi plostu
sējēju un pludinātāju pulsā. Te viss vibrē no sajūtas, ka nekas
nav neiespējams. Darbs uz ūdens un krastā kūsā no tumsas līdz
tumsai. No patālās Aiviekstes augšteces plosti tiek rūpīgi
pārbaudīti un sagatavoti atbildīgam braucienam pa Daugavu.
Es sakārtoju kaudzēs savas vakar sagrieztās, savērptās
klūgas un mirkli lūkojos apkārt. Jau raisās pirmie ievziedi, skan
lakstīgalu balsis, čalo urgas. Visur valda dzīvība. Arī upē.
Plostnieku barakā (naktsmītnē) ieturam brokastis. Brūnā
cigoriņu kafija ir rūgta un brīnišķīga. Dažas minūtes vēlāk mani
darba biedri ir iztukšojuši savas tasītes un viennozīmīgi uzsauc:
“Vīri pie airiem! Aidā uz Rīgu!” Mazliet apmulsis es dodos uz
vienu no plostiem, kas ūdeņos līgojas atsiets upes krastā. “Liels
sveķains, lielāks, vēl lielāks” – zem kājām man gremdējas
varenie skujkoku baļķi, gatavi pretoties viļņu patvaļām un atvaru
straumēm. Šķiet tie mani uzrunā un mierina. Kā milzu lāpstas
snauž garie, smagie uz kumbriem (šķērsbaļķiem) nostiprinātie
airi.
Pēc nedaudz minūtēm arī korņiks (plosta saimnieks un
“kapteinis”) vērīgs ar malačiem (salīgtiem strādniekiem) nesot
somas uznāk uz plosta. Triekdami nebeidzamos plostnieku
jokus, viņi ieņem savas vietas. Drīz vien mūsu gatavais plosts
iziet grūtajā, bet skaistajā ūdens ceļā. Šī ir tā reize, kad es vēl
zēns būdams braucu ar plostu. Lielo plostošanas meistaru lūgts
un pierunāts. Ne peļņas, bet sava prieka un intereses dēļ. Pie
viena, lai redzētu savu savīto klūgu sīkstumu un izturību, kad
resnie plosta baļķi nepārtrauktā kustībā trinas un beržas viens
pret otru.
Aiviekste savos ūdeņos saņēmusi plostu, nes to garām mazai
Gostiņu pilsētiņai, kas lepojas ar Latvijā vislielāko nosaukumu
skaitu. Kreisā krastā koku ieskauta, skaistā Grabažu līcī galvas
ceļ zeltdzeltenās pureņu pogas. Gaisā spurdz putnu bari. Upe ir
šaura un izbraukšana cauri diviem tiltiem prasa veiklību un
māku.
Uz plosta esmu kā ceļotājs. Tikai tagad īsteni sāku saprast, cik
grūti plostniekiem nākas pelnīt naudu. Daugavas krāces, atvari
un sēkļi palu ūdeņu stiprajā straumē no vairākām plenēm (baļķu
sasaistēm) sajūgto plostu ik mirkli var sagūstīt un izārdīt.
Pavasarī upe ir viltīga. Man izliekas, ka peldošais plosts ir dzīva
būtne, kad tas krakšķ un sten, aizskardams zemūdens radzes
un akmeņus. Viss it kā pakļauts mirkļu varai. Vajag daudz spēka,
lai vilktu airus, noturētu plostu ūdens ceļā. Un ūdeņiem slacītie,
pavasara saulē un vējos rūdītie vīri pūlas bez atelpas. Plosta
komandā pārsvarā ir vīri no Pļaviņām un arī aiviekstieši. Viņi ir
gana izveicīgi, kā arī labi pārzina Daugavas untumaino dabu.
Mūsu plosts neiestrēdzis krācēs iziet cauri Daugavas
straujumam. Ar Dievu Pļaviņas! Sveicināta Bebruleja! Skaistais,
ziedošais ciematiņš.
Pēc brīža liekas, kāds uzsit man uz pleca un liegā balsī čukst
ausī: “Tā esmu es, Daugava. Es mīlu stiprus vīrus. Es esmu
Latvijas krustcelēs. Man patīk straujums. Esmu šeit jūsu dēļ. Es
esmu upe darbam, priekam un dzīvībai. Krāšņumam un baudai.
Diena vai nakts, es piedāvāju viļņošanos, skanējumu un dzīvību.
Cilvēki mani mīl un iekāro mani. Man ir savas dāvanas un
iespaidi. Tos ļaudis glabā uz mūžu.”