Radošo darbu konkursa "Iedvesma. Redzēt, dzirdēt un just" laureātu darbi
Dusmu inde
Patiess notikums
Tas notika sen, vēl padomijas laikos, mazā, nomaļā ciemā ar kareivīgu nosaukumu un kolhozu, kas arvien atradās sociālistiskās sacensības rādītāju astes galā. Turp pēc tehnikuma beigšanas darbā tika norīkota Agnese, meitēns tikko no skolas sola, kam, uzsākot darba gaitas, vēl nebija pat pilni 20 gadi. No tiem laikiem daudz ūdeņu aiztecējis, tomēr darbojošos personu vārdus tik un tā esmu mainījusi.
Agnese jau kādu laiciņu ciemā bija nodzīvojusi, tāpēc zināja, ka pasta priekšniecei Taņai ir šerpa valoda un asa mēle. Protams, izņemot gadījumus, kad tā kļuva mīksta un lunkana pēc pašas Taņas vēlmēm un izdevīguma. Reizēm mēle dzēla pa labi un kreisi, ievainojot, uzbangojot kaislības un pat pārvēršot draugus ienaidniekos. Kurš gan to nezināja! Rīta pusē pastā ieejot, ne vienreiz vien gadījās ieraudzīt, ka pastniecītes sēdēja sasārtušām sejām un nodurtām acīm, priekšnieces Taņas mēles sadzeltas.
Agnesei līdz šim bija paveicies. Ne sūdzības ciemā vai rajonā, ne niknu uzbraucienu, pat ne neglītu tenku nebija bijis. Ja viņai jaunības naivumā šķita, ka tas tā var turpināties mūžīgi, tā bija, kā tagad saka, viņas problēma. Jo vienu dienu arī Agnese izdzirdēja, ka Taņa par viņu pastā esot ļaudīm stāstījusi. No puspatiesībām savārījusi samazgu žurgu, no kvēlošas ogles uzpūtusi ugunsgrēku. Agnese, protams, bija vēl ļoti jauna - tā bija viņas pirmā īstā darbavieta, neskaitot biešu ravēšanu un zirņu plūkšanu dzimtajā kolhozā vasaras brīvlaikos, un viņai bija mīksta sirds un mīkstas rozā ķepiņas ar ievilktiem nadziņiem. Viņa nemēdza dusmas turēt. Taču nadziņi viņai bija, pat ja meitēns parasti izvēlējās tos nevienam nerādīt. Tomēr gadījās ļoti reti izņēmumi, no kuriem pirmais un lielākais bija tas Taņas samazgu lējiens. Ai, kāds atriebes alku ugunsgrēks iedegās sirdī un prātā! Dusmu inde apņēma katru apziņas, katru būtības molekulu. Būtu ijusi gudrāka, viņa tikai pasvilpotu - lai taču runā, jo kur ir tāda jauna meita, kas ne reizi ciema ļaudīm nav par galodiņu mēles trīšanai tikusi? Taču kur lai viņa savos tik tikko 20 gados to dzīves gudrību būtu ņēmusi, kad visa būtība sauca - atdarīt, atmaksāt! Gribējās, lai arī pāridarītājai sāp un ir riebīgi. Gribējās, lai arī to intrigu vāceli pārņem dusmu inde, lai viņa izbauda, kā tas ir. Agnese sāka kalt atriebes plānus, un ilgi domāt viņai nevajadzēja. Satrauktajā prātā idejas pašas nāca pulkiem vien. Mazliet nomierinājusies, Agnese sarīkoja tām atlases konkursu, līdz palika viena. Tomēr viņa saprata, ka tās realizēšanai noderētu kāds sabiedrotais. Uzrunāja dažas draudzenes, un visas, pilnīgi visas kā viena piekrita iesaistīties.
- Viņa uzrakstīja par mani sūdzību uz rajonu, ka es viņas vīram neeju katru dienu smērēt kaklu ar glicerīna - lugola šķīdumu, - teica feldšerīte, - visi cilvēki to dara paši vai ģimenē palīdz cits citam, ja pats nekādi nevar. Man pilnīgi ar pavēli lika iet tam vīrišķim katru dienu kaklu smērēt!
- Par mani viņa zvanīja zonas priekšniecei, ka neesmu laikus darbā, lai gan todien kavējās autobuss, un visi to zināja. Ko tad lai es būtu darījusi? Personīgās Volgas man nav, - aizvainojums nebija gājis secen pat jaunajai farmaceitei no pilsētas, kas tobrīd aizvietoja aptiekas vadītāju un katru dienu braukāja uz darbu un atpakaļ, un ciemā vēl tik tikko sāka degunu apsildīt.
- Bet par mani viņa izplatīja tik neglītas tenkas, ka ne atkārtot nedrīkstu, - piebalsoja jauna sieva, kas gaidīja pirmo bērniņu.
Nodrošinājusies ar atbalsta komandu, Agnese ķērās pie lietas. Viņai nekad nebija problēmu sarīmēt humoristisku rīmīti, bet toreiz tā burtiski atskrēja un pati salikās pantos, turklāt humora tajā bija maz, toties satīras - atliektiem galiem. Garš, dzēlīgs dzejojums. Par to, kā Taņa tenko, kā bojā cilvēkiem dzīvi, par viņas kāri pēc klačām. Izdevās tiešām iespaidīgi. Nepaslinkoja, par visām drukātiem burtiem vai sagrozītos rokrakstos pārrakstīja to kādos 15 eksemplāros. Toreiz kopētāji vis nebija katrā mazā iestādītē, pat rakstāmmašīna reizēm bija dienas laikā ar uguni jāmeklē, sevišķi tādā nomaļā ciemā. Aptiekāre iedeva savam pilsētas aptiekas kolektīvam aploksnes un palūdza, lai katra uzraksta adresi uz vienas no tām, arī drukātiem burtiem vai sagrozītā rokrakstā. Kad kolēģes jautāja, kāpēc tā, tad pateica tikai - vajag, pēc tam izstāstīšot. Kolēģes uzticējās un sarakstīja tās adreses. Uz ciem apdomi. Uz kolhoza kantori. Uz mehāniskajām darbnīcām. Uz skolu. Uz mežniecību. Kādām lielākajām klaču tantēm. Kādiem vīriem ar garākām mēlēm. Tad aploksnes bez atpakaļadreses tika samestas pasta kastītēs. Daļa - pašu ciemā, daļa - šur un tur citur, kur kurai gadījās tajās dienās būt.
Atsauksmes nebija ilgi jāgaida. Kā jau dziļos laukos, visi uzzināja visu. Par to, kā veči darbnīcās rēkuši un uzjautrinājušies. Kā ciema priekšnieks iesaucis kabinetā feldšeri un jautājis, vai tas viņas roku darbs, uz ko, protams, saņēmis noliedzošu atbildi ar nevainīgu acu plakšķināšanu. Lai gan priekšnieks itin nemaz nebijis dusmīgs, drīzāk smīkņājis ūsās. Tomēr visjaukākās ziņas pienāca no pasta, kā Taņa tur ārdījusies un plosījusies, ar miliciju un prokuroru nezināmajam ļaundarim draudēdama. Pastnieces esot klusi sēdējušas un darījušas savu darbu, un acīs visām dzirkstījis prieks un gandarījums, bet lūpās - slēpts smaidiņš. Visas saskatījušās, pacēlušas šķirojamās avīzes augstāk, lai nosedz apmierinājuma izteiksmi sejā, un tik šķirojušas tālāk. Vai Agnese, kas kopš skolas sola centās būt pareiza visās lietās, jebkad būtu varējusi iedomāties, ka draudi uzsūtīt viņai miliciju var tā pacilāt prātu un ielīksmot sirdi? Tā bija varena pretinde. Viņa pat piedeva Taņai. Lai dzīvo vesela, savu tā bija saņēmusi. Turklāt jāteic, ka turpmāk Taņa tiešām mazliet pierāvās. Vairs nešķiedās ar sūdzībām pa labi un pa kreisi, un arī neglītas tenkas apdomīgāk laida pār lūpām. Un katru pienākošo vēstuli pastā rūpīgāk nopētīja, pirms atdeva pastniecēm, sevišķi tās bez atpakaļadreses.
Čūska dzeļ tāpēc, ka tā ir čūska. Dzelt ir čūskas dabā. Turklāt arī čūska visbiežāk dzeļ tieši aizstāvoties. Dažām čūskām ir ar indi pildīti zobi, un to dzēliens saindē sadzelto, reizēm līdz nāvei. Turklāt no čūsku indes, ja izdodas laikus tās nolikt pie vietas, var iegūt gan pretindi, gan izmantot to citu zāļu izgatavošanai.
Taču mēs esam cilvēki, nevis čūskas. Neaizmirsīsim to. Vienkārši atcerēsimies, ka mēs esam cilvēki. Tā ir priekštiesība un atbildība. Mēs esam aicināti saglabāt un dziedēt, atbalstīt un glābt. Tieši tik vienkārši. Mēs esam cilvēki, un paliksim šī sava aicinājuma cienīgi.
Antra Galiņa
Trīszaru dakšiņa
Vārdu spēlītes
Viens
Viens Dievs Universā, viena saulīte debesīs,
Un es - no nebūtības nākusi ārā
Vienā vienīgā eksemplārā!
Divi
Baznīcas dārzā uz sola divi balodīši sēd.
Abi tik dūdo un dūdo,
Un vairs ne guļ, ne ēd.
Trīs
Sagšiņa, krakšiņa, trīszaru dakšiņa -
Uzšķiļas prātā un noskrien gar mēlīti -
Es spēlēju vārdu spēlīti
Četri
Istabai četri kakti, katrā - pa palaidnim.
Trim no tiem katram četras bij' blēņas,
Ceturtajam - pietika ar trim.
Pieci
Sarkani tomāti uz loga ailes.
Kur ņēmi? Tev acis gailē -
Pieci pirksti un bišķi bailes.
Seši
Slikti, ja seši pie vien datora. Labi, ja seši putni aiz traktora.
Ja seši puiši cīnās dēļ meitenes sirds,
Pasakiet tagad - labi vai slikti tas ir?
Septiņi
Septītā diena nedēļā tā kā pērlīte mirdz,
Lai mazliet Debesu miera šodien var izbaudīt sirds,
Un lai par iepriecu jauku ticīgiem Kristū tā ir!
Astoņi
Četras dūres, četras botas, kopā astoņi -
Redz, kur ņipri plūcas divi puišeļi!
Viņu abu kucēniņi arī kauties sāk,
Rūcošs, rejošs astoņķepis veļas kamolā.
Loterija
Lūk, eiriks būs, un ātri dod man biļeti!
Bet momentloterijai šai ir tāda liga -
Es dodu eiriku, bet pretī man - tik piga!
Vasara
Uz saules pannas apcep nopļautā zāle
Un brūni atpūtnieki brien viļņu vālos.
Ir saj[ūta tāda, ka turpināsies tas mūžīgi
Un citi gadalaiki ir atcelti.
Banāns
Puika, kā to saprast liksi?
Ķekars banānu bij' mums,
Nu viens vienīgs - atlikums!
Sīpols
Sievas, dzirdēju, ka zilie sīpoli
Vīru spēkam esot derīgi.
Ņemsim vērā, gatavojot maltīti!
Urbjmašīna
Urbjas, drupinās un vārdi šķiežas,
Apziņā jo dziļāk, dziļāk spiežas.
Klusē beidzot, man jau galva griežas!
Siltumnīca
Zaļo kā dārzs, bet nav dārzs.
Karsta kā pirts, bet nav pirts.
No tā karstuma man gandrīz apstājās sirds!
Jānis Spārniņš
Vasaras pilnbriedā
Debesīs gājputni
Atlido, vij ligzdas un dzied.
Gājputnus tāpat, kā laiku
Nevar apturēt,
Kaut saule riet.
Tāpat saulgrieži
Atnāk un iet.
Un dzīve mūsu
Laikam uz vasarām
Līdzi zied.
Raug, ziedons,
Atkal pār laukiem trauc,
Rīti darbā sauc.
Siens, vakar pļautais
Klāts vālā, viz zeltītiem putekšņiem.
Mirdz rasa,
Dimanta un pērļu rotā
Un smaržo gaiss.
Visapkārt Jāņu zāļu
Dvesma.
Un sirsina sienāzis
Stukmaņu pļavu miglājā.
Nakts kļaujas burvības skavās.
Bet Daugavas krastā
Pie Pļaviņām mūzika skan.
Svin saulgriežus te -
Gan lieli, gan mazi,
Gan Jāņi, gan Līgas
Un visiem te līksmes gana.
Kad tumst
Jāņtārpiņš
Laukus un sētas
Izgaismot iet.
Strauts sidrabu laista.
Vesetas upes ielokā
Aug papardes un zied,
Kā tautumeitas -
Krāšņas un kuplas.
Aiviekstes līčos
Stalts briedis pret zvaigznēm
Galvu slej:
Viņš klausās līgo nakts dziesmās,
Pār pakalniem atbalsis skan.
Griež grieze Mālkalnu pļavās.
Rāmi plūst Daugavas,
Bez krācēm, atvariem, klintīm,
Bez drosmīgajiem plostniekiem,
Laiks visu satinis kamolā vienā.
Viss plaukst un zaļo,
Skan līgo dziesmas
Vasaras pilnbrieda ziedā.
Jānis Spārniņš
Latvijai
Par tevi un sapni tavu
Es priecāšos šodien gan rīt.
Par tevi, sirdij tik dārgu,
Man pagātnes ainas nāks līdz.
No tāluma atgriežas atbalss
Un diena skanīga kļūst;
Man tēvtēvu meldiņš attāls
Tad ticībai stiprumā plūst.
Par tevi un sapni tavu,
Es priecāšos šodien un rīt.
Par tevi sirdij tik dārgu,
Šie vārdi, lai laikiem skan līdz.
Jānis Spārniņš
Retro - moto spēkratu muzejā
Alfredam Zamockim
Tu dod no pagātnes stara:
Atspulgu, dzirksteli mazu,
Uz zirga, kā dēmons no vara,
Lai joņot pār kalniem varu.
Pretī piemiņa nāk,
Kalta zeltā, sudrabā, bronzā.
Ticība uzvarai māj,
Iedegta gaismekļa lāpā.
Negaisos netrīci,
Pagātnes mirdzumu jūti
No sirds sveicieni
Dārgumus - domās, sapņos, darbos, kas gūti.
Jānis Spārniņš
Bērnības zemē
Bērnības zemē visjaukāk dzied putni,
Visskaistāk mirdz rasa,
trīst smaržīgie ziedi.
Auž zirneklīts sidraba tīklus pļavās,
Lid bites uz vectēva saldajām kļavām.
Ik krūmāja pudurī saullēktu rītos
Tik dzirdami dabas valoda skan.
No vietas šīs pasaulē izgājis esmu,
Šī vieta allaž dārga būs man.
Bērnības zemē no lauku sētas,
Pūš smeldzīgi vēji, raud izcirstais mežs
Un nosūnojis akmens tīrumā vēsta,
Par rētām, kas bumbu sprādzienos plēsts.
Bērnības zemē no lauku sētas,
Ik rīts prasa katram, cik esi vērts,
Bērnības zemē no lauku sētas,
Atmiņu stāstos un darbos mūžs svēts.
Jānis Spārniņš
Haiku. Vārsmas.
"Braki" -
Ozoli, oši, vītoli.
Garaiņu smarža.
***
Vectēva gleznā -
Izdzisis ugunkurs
Pusnaktī.
***
Daugava.
Priecēja agrāk,
Tagad sveša.
***
Tumst ūdeņi.
Uz aizsprosta pusi
Aizrāpo duļķains bebrs.
***
Rudens lietavās.
Saules tik maz
Zied mārtiņrozes.
***
Māc bažas -
Tumsā tāls ceļš
Rudens salnās.
***
Svētvakars baznīcā.
Cik tumša tumsa!
Cik gaiša gaisma!
***
No dienas
Kad šķīrāmies
Viens rudenīgs lietus.
***
Tāpat kā Pļaviņās
Šovakar pie tevis snieg.
Debesis vienādas.
***
Dārd kaujas.
Nāves cīņām nav gala.
Atbalss debesu dzīlēs.
***
Zilā miglājā,
Izgaisa diena.
Nakts skauj tumsu.
***
Par tavu dzīvi
Vēja dziesma,
No tēvu zemes koka krusts.
***
Šai pasaulē -
Starp zvēriem
Arī zvēri zvērīgāki.
***
Tai tumsai -
Taisnīgums
Tumsā.
***
Krīt ievziedi.
Daugavas ūdeņos
Zvaigžņota nakts.
***
Senās dzirnavas.
Māj ardievas
Rudens vējiem.
***
Apcirstā bērzā
Izkliedzies, mēģina dziedāt
Sīlis.
***
Uz ganībām.
Mākoņu tumsā
Balsts zosu pulks.
***
Jaunības zemē.
Labu ceļa vēju
Novēlu Sila balodim.
***
Mana pilsēta.
Ik kā sapņu ainavā
Daugavas balss.
***
Anonīms
***
Pilnmēness naktīs
No debesīm krita
Avīžu lapas.
Šauri un asaraini raksti -
Jau smagi...
Paliek plaksti.
Nogurusi pelēcība
Alkst vairāk krāsu,
Vienalga -
Kaut asinssārtu!
Neraudi, mazais,
Par blusām...
Gan korektors labos,
Svītros, dzēsīs,
Visu baltu darīs.
Balts uz melna,
Melns uz balta,
Bet starp rindām
Acīm redzamais -
Mēnesgaismā rāmi dej
Izrakstīta pagājība.
***
Mostas saulains rīts,
Mostas cerības, drosme un spīts.
Nometot ikdienu,
Kāpurs par tauriņu top,
Izņem no skapja parādes spārnus,
Paplivina reizes divdesmit
Un projām ir.